Meža dārza dizains: ēna, slāņi un naturālistiskā stādīšana

Ir kaut kas dziļi nomierinošs, ejot meža dārzā. Gaisma mīkstinās. Gaiss atdziest. Putnu dziesma piepilda vainaglapotni virs, bet papardes rivojas pie jūsu kājām un pavasara sīpolaugi vijās caur lapu pakaišu upēm zilā un baltā. No visiem dārza stiliem meža dārzkopība visvairāk šķiet kā sadarbība ar dabu — jo tā arī ir. Jūs neuzliekat dizainu zemei tik daudz, cik norādāt, kas jau vēlas augt.

Meža dārzs darbojas ar ēnu, nevis pret to. Tā vietā, lai cīnītos par saules gaismu, jūs sviniet raibu vainaglapotni, veidojot dārzu, kas sezonās dramatiski mainās: pavasarī klāts ar sniegpulkstenīšiem un zilajiem zvaniņiem, vasarā sulīgs ar papardēm un hostām, rudenī spīdošs ar rudens krāsām un ziemā atklājot skaistu mizu un mūžzaļu struktūru.

Neatkarīgi no tā, vai jums ir nobriedis ozolu mežs, daži bērzi dārza aizmugurē vai vispār nav koku, varat izveidot meža dārzu. Šis ceļvedis aptver visu procesu — no dabas meža struktūras izpratnes līdz mizas taku ieklāšanai, pavasara efemeru izvēlei un dārza, kas atbalsta dzīvo dabu no zemes līmeņa līdz koku galotnēm, veidošanai.

Dabas meža struktūras izpratne

Katrs veiksmīgs meža dārza dizains aizņem savu struktūru no dabas, un tā struktūra ir veidota uz slāņiem.

Vainaga slānis ir meža jumts. Lielie koki — ozols, dižskābardis, bērzs vai kļava — veido augstu griestus, kas pārtver spēcīgāko saules gaismu. Blīvs dižskābardis vainags rada dziļu, saugu ēnu; atvērts bērzu vainags pielaiž daudz vairāk gaismas. Vainags, kas jums ir (vai izveidojat), nosaka, kuri augi plaukst zemāk.

Apakšstāva slānis sastāv no mazākiem kokiem un lieliem krūmiem: kizilkoku (Cornus), lazdu (Corylus), krustābeles, burvestibriedenģa (Hamamelis) un japāņu kļavas. Tie pievieno ziedu interesi, rudens krāsas un ziemas siluetu, nekonkurējot ar vainagu.

Krūmu slānis aizpilda telpu starp galvas augstumu un zemi. Rododendri, azalijas, hortenzijas un mahonijas nodrošina sezonālus ziedus, mūžzaļu struktūru un pajumti ligzdojošajiem putniem.

Zālaugu slānis ir tas, kur notiek maģija. Līdz ceļgalam un zemāk, šeit ir pavasara sīpolaugi, papardes, hostas un meža daudzgadīgie augi, kas veido lapu un ziedu gobeleņu, kas definē meža dārza stilu.

Zemes slānis — sūnas, rāpojošie zemes segumi un lapu pakaiši — pabeidz ainu. Dāsns lapu humusas vai mizas šķeldas mulčas slānis nav nekārtība; tas ir ekosistēmas pamats.

Meža dārza veidošana no nulles

Meža dārza izveidei nav vajadzīgs esošs mežs. Atslēga ir izvēlēties ātri augošus, vieglā vainaglapotnes kokus, kas izkaisīja plankumainu, nevis blīvu ēnu.

Labākās izvēles ietver sudrabainais bērzs (Betula pendula) tā baltas mizas un vieglas ēnas dēļ; pīlādžis (Sorbus aucuparia) tā kompaktā auguma un rudens ogu dēļ; savvaļas ķirsis (Prunus avium) pavasara ziedēšanas dēļ; amelanchier vara jaunu augumu un spilgtas rudens lapotnes dēļ; un lazda (Corylus avellana), ko var cirst, lai izveidotu atklātu struktūru.

Stādiet kokus neregulārās grupās, nevis rindās, mainot atstarpi starp 2,5 un 4 metriem, lai radītu klajumus un blīvākas zonas. Atstājiet apzinātus atvērtus klajumus — šīs saules rakstainās klajumus kļūs par sugām bagātākajām jūsu dārza daļām.

Kad plānojat koku novietojumus un vizualizējat, kā vainaga ēna kritīs pār jūsu dārzu, ir vērts eksperimentēt ar dažādām grupām pirms apņemšanās pie zemes. Koka pārvietošana uz papīra neko nemaksā; piecu gadus veca bērza pārvietošana ir cita lieta.

Nemēģiniet visu iestādīt uzreiz. Pirmajā gadā nostipriniet vainaga un apakšstāva kokus, otrajā pievienojiet krūmus un no trešā gada ieviesiet meža daudzgadīgos, papardes un sīpolaugus, attīstoties ēnai. Šī pakāpeniskā pieeja atdarina dabas sukcesiju.

Pavasara sīpoluaugu paklāji: lielākais meža skatiens

Meža dārza noteicošais moments ir pavasaris. Pirms vainags pilnā lapotnes, gaisma appludina grīdu un izraisa sīpoluaugu un efemeru, kas vasarā guļ zemē, ziedēšanas eksploziju. Šie pavasara efemeri pabeidz visu savu virs zemes ciklu — parādās, zied, nosaka sēklas, atkāpjas — īsajā logā pirms vainaga aizvēršanās.

Būtiskā ēnainā meža stādīšana pavasarī ietver sniegpulkstenīšus (Galanthus nivalis), gada pirmās puķes; zilos zvaniņus (Hyacinthoides non-scripta), nepārspētus vēlajā aprīļa dreifos; meža anemonus (Anemone nemorosa), ar delikātajām baltajām puķēm, kas atveras saulē; ziemas akonīti (Eranthis hyemalis), koši dzelteni biķerīši, kas zied kopā ar sniegpulkstenīšiem; un ciklameņi (C. coum ziemas beigām, C. hederifolium rudenim), kas sezonu skaisti aptver zem kokiem.

Kolekcionāriem triliji un eritroniji ir aristokrātiski meža dārgakmeņi, kas ir vērti katra gada pacietības, kamēr nostiprinās.

Pārliecinoša parādījuma atslēga ir izvairīties no taisnajām līnijām. Izkaisiet sīpolaugus ar rokām un stādiet tos tur, kur tie krīt. Sajauciet sugas, lai ziedēšanas viļņi pārklājas: sniegpulkstenīši krokos, tad meža anemoni un zilas zvaniņi, veidojot nepārtrauktu krāsu no februāra līdz maijam. Stādiet dāsni — pieci simti sniegpulkstenīšu veido dreifi; simts izskatās reti.

Papardžu un hostas kolekcijas: vasaras zvaigznes

Kad pavasara efemeri atkāpjas, papardes un hostas uzņem skatuvi kā meža dārza mugurkauls cauri vasarai un rudenim.

Papardes izskatās pilnīgi kā mājās meža apstākļos. Galvenās sugas ietver stirnas mēles papardi (Asplenium scolopendrium) spīdīgajiem mūžzaļajiem lapu loksnēm, vīrieša papardi (Dryopteris filix-mas) uzticamībai, sievietes papardi (Athyrium filix-femina) delikatumam, japāņu gleznotāja papardi (Athyrium niponicum var. pictum) sudraba-violetajai krāsai un karaliskā paparde (Osmunda regalis) dramatiskajam mērogam mitrā augsnē.

Hostas piedāvā ārkārtīgu lapu izmēra, formas un krāsas daudzveidību. Sajauciet lielas arhitektoniskas šķirnes kā 'Sum and Substance' kā fokusa punktus, vidēja izmēra tipus kā 'Halcyon' grupās un miniatūras kā 'Blue Mouse Ears' gar taku malām. Zilā, zelta, zaļā un raibā lapotnes kombinācija rada tikpat daudz vizuālās intereses kā jebkurš ziedu parādījums.

Mizas šķeldas takas: meža staigājums

Takas ir būtiskas meža dārzā. Mizas šķeldas takas ir dabisks izvēle — tās izskatās pareizi, labas jūtas zem kājām, nomāc nezāles un lēnām sadalās, barojot augsni.

Lai ieklātu mizas taku: atzīmējiet mierīgi vijošu maršrutu (izvairieties no taisnajām līnijām), izrakiet 10 līdz 15 cm augsnes, pievienojiet pēc izvēles baļķu apmaļus, ieklājiet caurlaidīgu nezāļu membrānu un piepildiet ar rupju mizas šķeldu 8 līdz 10 cm dziļumā. Katru gadu papildiniet, kad miza sadalās.

Galvenajām takām jābūt vismaz 90 cm platām; otrās takās var sašaurināties līdz 60 cm, radot atklāšanas sajūtu. Mainiet platumu — ļaujiet takām sašaurināties starp krūmiem un paplašināties krustojumos. Kur takas satiekas vai atveras klajumos, apsveriet citu virsmu — grantu vai dabisko akmeni — lai atzīmētu pāreju.

Ja projektējat savu taku izkārtojumu un pārbaudāt, vai maršruts dabiski plūst cauri stādījumam, mēģiniet to redzēt no augšas, kā arī acu līmenī.

Meža soliņi un klajumi

Katram meža dārzam nepieciešama vismaz viena vieta apstāties un apsēsties. Klajums ir apzināta atvērums vainagā — izveidots, atstājot atstarpes koku stādījumā vai paaugstinot esoša koka vainagu. Klajumi ir labākās vietas soliņam vai celmu sēdeklim, un papildu gaisma padara tos par bagātākajām vietām pavasara sīpolaugiem, helleboriem, primelēm un lapainajām cūkziedēm.

Mēbeļus turiet vienkāršas un dabiskas. Lauku ozola sols, celmi vai plakans akmens atbilst meža raksturam daudz labāk nekā krāsota metāla. Novietojiet sēdvietu, lai tā skatītos uz interesantāko ainu — vijošo taku, zilās zvaniņu dreifi vai skaistu stumbru.

Meža dārza dzīvās dabas vērtība

Meža dārzs ir viens no dzīvajai dabai draudzīgākajiem biotopiem, ko varat izveidot. Slāņainā struktūra nodrošina barību, pajumti un ligzdošanu katrā līmenī.

Putni ligzdo vainagā un apakšstāvā, bet ogaini krūmi — krustābele, lazda, pīlādžis — piegādā rudens un ziemas barību. Kukaiņi un apputeksnētāji ir atkarīgi no agri ziedošajiem meža augiem nektāram, kad nekas cits nav pieejams; nokritusī koksne un baļķu kaudzes pajumtina vaboles un vientuļās bites. Zīdītāji un abiņi — eži, meža peles, vardes un tritonti — slēpjas lapu pakaišos un baļķu kaudzēs, un ir vērtīgi sabiedrotie pret gliemežiem. Sēnes un mikorizālie tīkli ir būtiski meža veselībai; veicina tos, atstājot lapu pakaišus vietā un izvairieties no fungicīdiem. Vairāk par ekoloģiski bagātu dārzu veidošanu skatiet mūsu ceļvedī par vietējo augu dārza dizainu.

Raibu gaisma: darbs ar ēnu

Ne visa ēna ir vienāda. Raibā ēna — gaisma, filtrēta caur lapu koka vainagu — ir ideāla plašākajam meža augu diapazonam. Daļēja ēna piemērota meža malām un uz ziemeļiem vērstajām dobēm. Pilna ēna zem blīvajiem mūžzaļajiem ierobežo izvēles uz papardēm, efeju un epimedijiem. Sausā ēna zem nobriedušiem kokiem ar konkurējošām sakņu sistēmām ir vissarežģītākais izaicinājums; paļaujieties uz Vinca, Epimedium un Geranium macrorrhizum.

Ja jūsu mežs ir pārāk tumšs, paceliet vainaga kokus (noņemiet zemākos zarus) vai selektīvi retiniet apakšstāvu. Mērķis ir raibā, mainīgā gaisma — nevis pilna saule. Ja jūs piesaista ēnas dārzkopība plašāk, mūsu ceļvedis par ēnas dārza dizainu mazās gaismas telpām aptver uz ziemeļiem vērstas dobes, pilsētas pagalmus un citus mazas gaismas scenārijus.

Meža dārza uzturēšana

Meža dārzkopība ir salīdzinoši mazas uzturēšanas, jo jūs strādājat ar dabu, nevis pret to. Lai dziļāk aplūkotu, kā meža stils salīdzinās ar citām pieejām, skatiet mūsu pilnīgo dārza dizaina stilu ceļvedi.

Vēlā ziema: Apgrieziet mirušos daudzgadīgo kātus pirms jauno augumu parādīšanās. Papildiniet mizas takas. Sadaliet sniegpulkstenīšus "zaļajā stāvoklī."

Pavasaris: Baudiet parādījumu. Ļaujiet sīpoluaugu lapām dabiski nodzīvoties. Ravējiet reti, bet ļaujiet lapainajām cūkziedēm un primelēm pašsēties.

Vasara: Pirmajās divās gadās sausuma periodos laistiet no jauna iestādītos kokus. Mulčējiet ar lapu humusu vai mizas šķeldām mitruma saglabāšanai.

Rudeni: Stādiet pavasara sīpolaugus. Atstājiet nokritušās lapas tur, kur tās guļ — tās ir bezmaksas mulčas, gliemežu atturēšanas līdzeklis un nākamā gada augsnes auglības pamats. Notīriet lapas tikai no takām, dīķiem un maziem augiem, kas varētu tikt noslāpēti.

Ziema: Novērtējiet kailā koka struktūru un mizu. Iestādiet kailsakņu kokus un krūmus, kamēr tie guļ.

Lapu pakaiša jautājums

Daudzi dārzkopji instinktīvi grābj katru nokritušo lapu. Meža dārzā tas ir kontraproduktīvs. Lapu pakaiši baro augsni, aizsargā saknes no sala, nodrošina biotopu kukaiņiem un sēnēm un nomāc nezāles. Ļaujiet tam gulēt visur, izņemot takas, dīķus un mazos augus, kas varētu tikt noslāpēti. Tas ir meža pašatjaunojošā mulča.

Viss kopā

Veiksmīgākie meža dārzi apvieno visus šos elementus kohezīvā, naturālistiskā veselumā. Vainags nosaka noskaņojumu. Apakšstāvs pievieno vidēja augstuma interesi. Pavasara sīpolaugi nodrošina sezonālo kulmināciju. Papardes un hostas nes dārzu cauri vasarai. Mizas takas aicina pētniecību, un klajumi piedāvā vietas apstāties.

Vissvarīgākais meža dārza dizaina princips ir pacietība. Kokiem vajadzīgi gadi, lai nobriestu. Sīpolaugiem vajadzīgas sezonas, lai vairotos. Papardēm vajadzīgs laiks, lai kolonizētu. Bet šīs pacietības atlīdzība ir dārzs, kas ar katru pagājušo gadu kļūst skaistāks — dzīvs, elpojošs mežs, ko esat veidojis, bet ko daba ir padarījusi par savu.