Vietējo Augu Dārza Dizains: Ekoloģisks Apzaļumojums

Valsts dārzos norit klusa revolūcija. Dārzkopji novēršas no darbietilpīgiem zālājiem un importētiem dekoratīvajiem augiem un atkal atklāj augus, kas viņu reģionos auguši tūkstošiem gadu. Vietējo augu dārza dizains nav tendence — tā ir atgriešanās pie kaut kā fundamentāla: idejas, ka dārzs var būt gan skaists, gan ekoloģiski devīgs, nodrošinot barību, pajumti un vairošanās dzīvotni dzīvajai dabai, kas dalās mūsu ainavās.

Vietējo augu apzaļumojums nenozīmē atteikties no dizaina vai pieņemt savvaļas savijumu tur, kur vajadzētu būt dārzam. Tas nozīmē strādāt ar augiem, kurus evolūcija jau ir pilnveidojusi jūsu augsnei, jūsu nokrišņu apstākļiem un jūsu vietējo kukaiņu un putnu kopienām. Rezultāts ir dārzs, kas izskatās iesakņojies savā vietā, prasa dramatiski mazāk ūdens un mēslojuma un dūco ar dzīvību, kas liek āra telpām patiesi just dzīvas.

Kāpēc Vietējie Augi ir Svarīgi

Katras vietējo augu sugas pastāv ekoloģisko attiecību tīklā, kas veidojās tūkstošiem gadu. Viens vietējs ozols var uzturēt vairāk nekā 500 kāpuru sugu, kas savukārt baro desmitiem putnu sugu, kas audzina savus mazuļus ar olbaltumvielām bagātā kukaiņu barībā. Vietējo zeltstiebrīšu lauciņš uzņem vairāk nekā 100 specializētu apputeksnētāju sugas. Stādot vietējos, jūs ne tikai dekorējat savu dārzu — jūs atjaunojat saites pārtikas ķēdē.

Nevietējie dekoratīvie augi, lai cik pievilcīgi, bieži vien ļoti maz piedalās vietējās ekosistēmās. Daudzi ražo ziedes, kurām vietējie apputeksnētāji nevar piekļūt, vai lapu masu, kuru vietējie kāpuri nevar sagremot. Dārzs, kas apstādīts tikai ar eksotiskām sugām, no ekoloģiskā viedokļa var būt gandrīz tikpat tukšs kā asfaltēta autostāvvieta. Vietējo augu apzaļumojums maina šo vienādojumu. Pat nelielas dārza daļas pārvēršana par vietējo augu platību var mērāmi palielināt kukaiņu, putnu un citas dzīvās dabas skaitu un daudzveidību, kas apmeklē jūsu telpu.

Ieguvumi sniedzas tālāk par dzīvo dabu. Vietējie augi ir pielāgoti vietējiem nokrišņu modeļiem un pēc iedibināšanās reti prasa papildu laistīšanu. Tiem ir attīstīta aizsardzība pret reģionālajiem kaitēkļiem un slimībām, samazinot ķīmiskās iejaukšanās nepieciešamību. Viņu sakņu sistēmas — bieži vien daudz dziļākas un plašākas nekā dekoratīvo kultivaru — veido augsnes struktūru, uzlabo drenāžu un sekvstrē oglekli. Vietējo augu dārzs patiesā nozīmē ir dārzs, kas atdod vairāk nekā paņem.

Vietējo Augu Atlase Jūsu Reģionam

Vissvarīgākais vietējo augu dārza dizaina princips ir reģionālā specifika. Augs, kas ir vietējs Austrumu meža joslai, nav vietējs Klusā okeāna ziemeļrietumiem, un prēriju suga no Kanzasas grūti pārdzīvos Floridas smilšu priežu klajumā. "Vietējs" vienmēr nozīmē vietējs jūsu konkrētajam ekoreģionam, nevis tikai kontinentam.

Sāciet ar Savu Ekoreģionu

Savienotajās Valstīs ir desmitiem atšķirīgu ekoreģionu, katram ar savām raksturīgajām augu kopienām. Vidus Rietumu augstās prērijas, Dienvidaustrumu garā skuja priežu savannas, Starpkalnu Rietumu vērmeles stepe, Kalifornijas ozolu meži, Jaunanglijas jauktie lapu koku meži — katrs uztur unikālu vietējo sugu paleti. Sāciet, nosakot, kurā ekoreģionā dārzkopjat, pēc tam meklējiet tam reģionam specifiskus sugu sarakstus.

Jūsu štata vietējo augu biedrība bieži ir labākais sākuma resurss. Šīs organizācijas uztur reģionālos augu sarakstus, rīko augu pārdošanas un savieno jūs ar vietējo ekspertīzi. Universitāšu paplašināšanas dienesti un reģionālie botāniskie dārzi arī publicē lieliskas vietējiem apstākļiem piemērotu vietējo augu rokasgrāmatas.

Saskaņojiet Augus ar Savas Vietas Apstākļiem

Jebkurā ekoreģionā apstākļi ļoti atšķiras no viena dārza uz otru. Saules iedarbība, augsnes tips, drenāža un mikroklimats visi nosaka, kuri vietējie augs zels. Suga, kas plaukst pilnā saulē smilšainā augsnē, var nokrist ēnā blakus ēkai uz smaga māla dažu kilometru attālumā.

Rūpīgi novērojiet savu vietu pirms augu atlases. Atzīmējiet, kur saulīte krīt dažādos diennakts un gada laikos. Pārbaudiet augsni pēc pH, struktūras un drenāžas. Identificējiet mitras vietas, sausas nogāzes un aizsargātus stūrus. Pēc tam izvēlieties sugas, kuru dabiskā dzīvotne atbilst šiem apstākļiem. Šeit vietējo augu apzaļumojums kļūst patiesi vieglāks nekā tradicionālā dārzkopība — tā vietā, lai mainītu augsni augiem, kurus vēlaties, izvēlaties augus, kas jau mīl jums esošo augsni.

Kad vizuāli kartējat sava dārza saules, ēnas un augsnes apstākļus pirms stādīšanas, varat katru zonu saskaņot ar vietējiem, kas tur zels bez uzminēšanas.

Vietējo Augu Iegāde

Ne visi kā "vietējie" pārdotie augi ir vienādi vērtīgi. Vietējo sugu kultivāri — dažreiz saukti par "nativāriem" — ir selekcionēti, lai mainītu ziedu krāsu, kompaktu augšanas ieradumu vai dubultziedus. Lai gan daži nativāri saglabā savu ekoloģisko vērtību, citi ir zaudējuši pazīmes, no kurām ir atkarīga dzīvā daba, piemēram, nektāra ražošanu vai specifisko lapu ķīmiju, kāda kāpuriem nepieciešama. Kur vien iespējams, izvēlieties taisnas sugas (savvaļas tipu), nevis nosauktas kultivārus.

Iegādājieties augus no stādaudzētavām, kas specializējas reģionāli piemērotos vietējos augos, kas audzēti no vietējas sēklu rezerves. Izvairieties no augu vākšanas savvaļā, kas var bojāt trauslas vietējas populācijas. Daudzas vietējo augu stādaudzētavas tagad piegādā augus ar kailām saknēm vai konteineros audzētus augus, kas ātri iedibinās un maksā mazāk nekā konteineros audzēti paraugi.

Naturālistisku Vietējo Stādījumu Projektēšana

Vietējo augu dārzu var projektēt jebkurā stilā — formālā, mūsdienu, lauku vai naturālistiskā. Bet pieeja, kas visvairāk respektē vietējo augu ekoloģisko potenciālu, ir naturālistisks dizains, kas smeļ iedvesmu no tā, kā augi aug kopā savvaļas kopienās.

Domājiet Augu Kopienās, Nevis Atsevišķos Paraugos

Dabā augi neaug izolēti. Tie veido kopienas — slāņotas sugu asociācijas ar līdzīgām dzīvotnes prasībām, kas ir evolucionāri iemācījušās līdzāspastāvēt. Meža kopiena var ietvert lapotnes kokus, zemsedzes kokus, krūmus, lakstaugu daudzgadīgos augus, zemsedzi un vīteņaugus, katrs aizņemot atšķirīgas vertikālas nišas. Prēriju kopiena slāņo augstas zāles, vidēja augstuma lakstaugus un zemus zemsedzes augus savijušos sugu deģelī.

Projektējiet savus vietējos stādījumus kā kopienas, nevis atsevišķu augu kolekcijas. Grupējiet sugas, kas dabā aug kopā. Ļaujiet tām savīties, pašsēties un mainīties laika gaitā. Rezultāts izskatīsies saskaņots un harmonisks tā, kā nejaušs vietējo augu kopums nekad nevar.

Dzīvotnes Slāņu Radīšana

Ekoloģiski produktīvākie vietējo augu dārzi ietver vairākus vertikālus veģetācijas slāņus, imitējot dabisko dzīvotņu struktūru. Katrs slānis nodrošina dažādus resursus dažādām dzīvo dzīvnieku sugām.

Lapotnes slānis. Lieli vietējie koki veido augstāko slāni, nodrošinot ēnu, ligzdošanas vietas putniem un barību sēklu, riekstu un to uzturēto kukaiņu veidā. Ozoli, hikori, kļavas un priedes ir pamata lapotnes sugas lielākajā daļā Ziemeļamerikas.

Zemsedzes slānis. Mazāki koki un lieli krūmi aizpilda vietu zem lapotnes. Dzegužpuķes, amelanhieri, lejaines un ozolleņķi nodrošina ogas, ziedes un aizsargātas ligzdošanas vietas. Šis slānis ir kritisks daudzām dziesmu putnu sugām, kas dod priekšroku ligzdošanai vidējā augstumā, nevis lapotnē.

Krūmu slānis. Blīvi krūmi veido dzīvās dabas dzīvotnes strukturālo mugurkaulu. Vietējie viburnumi, mellenes, spicbuksuss un plūškoks nodrošina barību, patvērumu un ligzdu materiālu. Labi projektēts krūmu slānis dod putniem un mazajiem zīdītājiem patvērumu no plēsējiem un bargā laika.

Lakstaugu slānis. Savvaļas ziedi, papardes, zāles un grīšļi aizpilda zemes plakni ar krāsu, putekšņiem, nektāru un sēklām. Šeit parasti ir lielākā sugu daudzveidība un vislielākā apputeksnētāju aktivitāte.

Zemes slānis. Zemi augoši zemsedzes augi, sūnas un lapu kūlis nosedz augsnes virsmu, saglabājot mitrumu, nomācot nezāles un nodrošinot dzīvotni gruntsligzdojošām bitēm, vabolēm un pārziemodošiem kukaiņiem. Nenovērtējiet neapstrādātas augsnes un netraucēta lapu kūļa nozīmi — daudzas vietējo bišu sugas ligzdo zemē un prasa atvērtu augsni.

Plašākam skatam par to, kā dažādi dārzu stili strukturē savus stādījumu slāņus, skatiet mūsu pilno dārza dizaina stilu rokasgrāmatu, kurā tiek pētīts, kā tradīcijas no lauku dārziem līdz japāņu dārziem katra risina stādīšanas vertikālo dimensiju.

Vietējo Augu Kombinēšana ar Nevietējiem Dekoratīvajiem

Puristi var iestāties par ekskluzīvi vietējiem stādījumiem, bet daudzi dārzkopji vēlas iekļaut dažus nevietējus dekoratīvos augus garākiem ziedēšanas sezoniem, specifiskām krāsu paletēm vai personīgiem favorītiem. Tas ir pilnīgi saderīgi ar ekoloģisku vietējo augu dārza dizainu, ja ievērojat dažus principus.

Pirmkārt, nekad nestādiet savā reģionā kā invazīvas klasificētas sugas. Invazīvie augi izbēg no dārziem, izplatās savvaļas vietās un izspiež vietējās sugas, kuras jūsu dārzs ir paredzēts atbalstīt. Pirms jebkura nevietēja auga iegādes pārbaudiet sava štata invazīvo sugu sarakstu.

Otrkārt, ļaujiet vietējiem augiem veidot jūsu dārza strukturālo un ekoloģisko mugurkaulu. Izmantojiet nevietējos dekoratīvos kā akcentus — tulpju strūklojumu pavasarī, kāpjozu rozi uz pergolos, dekoratīvo ķiploku kopumu starp vietējām zālēm — nevis kā stādīšanas pamatu.

Treškārt, izvēlieties nevietējas sugas, kas piedāvā patiesi vērtīgu dzīvajai dabai. Daudzas Vidusjūras reģiona garšaugi — lavanda, timiāns, oregano un rozmarīns — ir lielisks nektāra avots vispārīgajiem apputeksnētājiem, kaut arī nav vietēji Ziemeļamerikai. Nevietēji augi, kas ražo pieejamus ziedus, ogas vai sēklas, var papildināt vietējo stādījumu to negraujot.

Mērķis ir dārzs, kurā vietējie augi veic smago ekoloģisko darbu, bet rūpīgi izvēlēti dekoratīvie augi pievieno personīgo izpausmi un pagarinātu sezonālo interesi.

Dzīvās Dabas Atbalstīšana ar Dizainu

Patiesi dzīvo dabu atbalstošs vietējo augu dārzs sniedzas tālāk par augu atlasi. Daži dizaina lēmumi dramatiski palielina jūsu telpas dzīvotnes vērtību.

Ūdens Elementi

Pat neliels, sekls ūdens avots — putnu vanna, cirkulējoša akmens bļoda vai naturālistisks lietus dārzs — piesaistīs dzīvo dabu, ko nekādi stādījumi vieni nevar piesaistīt. Spāres, vardes, dziesmu putni un tauriņi visi prasa ūdeni dzeršanai un vairošanai. Novietojiet ūdens elementus tuvu bieziem stādījumiem, lai dzīvā daba varētu pieiet un atkāpties zem aizsega.

Ligzdošanas un Pārziemošanas Dzīvotne

Atstājiet stāvošos nedzīvos stublājus visu ziemu. Daudzas vietējās bites un derīgie kukaiņi pārziemo dobajos augu stublājos, un sēklēdāji putni paļaujas uz stāvošajām sēklu galviņām ziemas barībai. Pretoties kārdinājumam "sakārtot" rudenī. Vietējs dārzs, kas ziemā izskatās nedaudz savvaļas, ir dārzs, kas vislielāk strādā dzīvajai dabai.

Žagaru kaudzes, koku bluķu kaudzes un akmens kaudzes nodrošina kritisko patvērumu abiniekiem, rāpuļiem un mazajiem zīdītājiem. Paslēpiet tos neuzkrītoši stūros, ja dodat priekšroku kārtīgākai izskatam, bet iekļaujiet tos kaut kur dārzā.

Ķīmisko Vielu Samazināšana vai Atteikšanās

Vietējo augu apzaļumojums dramatiski samazina pesticīdu, herbicīdu un sintētisko mēslojumu nepieciešamību. Veseli vietējo augu stādījumi pretojas kaitēkļiem ar savām ķīmiskajām aizsardzībām un atbalstot plēsīgos kukaiņus, kas kontrolē kaitēkļu populācijas. Dažu lapu bojājumu pieņemšana ir daļa no ekoloģiskā darījuma — tās grauztas lapas nozīmē, ka kāpuri barojas, un kāpuri nozīmē, ka putni tiek baroti.

Ja jums jāiejaucas ar kaitēkļu problēmu, izvēlieties mērķtiecīgas, organiskās pieejas. Plašā spektra insekticīdi postīdami ietekmē tās pašas apputeksnētāju un plēsēju kopienas, ko jūsu vietējas dārzs ir paredzēts atbalstīt.

Uzturēšanas Priekšrocība

Viens no vispiesmacīgākajiem iemesliem vietējo augu dārza dizaina pieņemšanai ir pastāvīgās uzturēšanas dramatiskais samazinājums. Pēc iedibināšanās — parasti pēc diviem līdz trim augšanas sezoniem — labi projektēts vietējo augu stādījums prasa tikai daļu no laika, ūdens un izdevumiem, ko prasa tradicionālie dārzi un zālāji.

Laistīšana

Iedibinātiem vietējiem augiem reti nepieciešama papildu laistīšana. Viņu dziļās sakņu sistēmas sasniedz mitrumu tālu zem augsnes virsmas, un viņu evolucionārā pielāgošanās vietējiem nokrišņu modeļiem nozīmē, ka tie var izturēt sausuma periodus, kas stresa vai nogalinātu daudzus dekoratīvos kultivārus. Reģionos, kur ūdens ierobežojumi kļūst arvien biežāki, tas nav tikai ērts — tas ir atbildīgs. Vietējs dārzs var samazināt āra ūdens patēriņu par 50 līdz 75 procentiem salīdzinājumā ar tradicionālu ainavu.

Mēslošana

Vietējie augi evolucionēja augsnēs, kas nesaņem sintētisko mēslojumu. Mēslojuma pievienošana vietējo augu stādījumiem var būt kontraproduktīva — veicinot greznu, vāju augšanu, kas ir uzņēmīgāka pret kaitēkļiem un slimībām, un dodot priekšroku agresīvām sugām lēni augošo savvaļas ziedu rēķinā. Vairumā gadījumu vienīgais augsnes uzlabojums, kas nepieciešams vietējo augu dārzam, ir ikgadējs lapu mulčas vai komposta segslānis — un pat tas nav obligāts, ja atstājat nokritušās lapas vietā, kā to paredz daba.

Pļaušana un Apgriešana

Pat daļas zāliena nomaiņa ar vietējiem stādījumiem novērš stundu nedēļas pļaušanu. Vietējo pļavu platībām jāpļauj tikai vienu vai divas reizes gadā. Krūmu robežas, kas sastāv no vietējām sugām, kas aug līdz savam dabiskajam izmēram un formai, prasa daudz mazāk apgriešanas nekā apgriezti dzīvžogi vai apķemmēti dekoratīvie. Ietaupīto laiku varat pavadīt, baudot savu dārzu.

Sezonālais Aprūpes Kalendārs

Pavasaris ir laiks pļaut pagājušā gada stāvošos stublājus — bet ne pārāk agri. Pagaidiet, kamēr dienas temperatūra stabili sasniedz 10°C, lai ļautu pārziemojušajiem kukaiņiem iznākt. Pļaujiet stublājus aptuveni 30–45 cm augstumā un atstājiet atlūzas stādījumu pamatnē kā dzīvotni.

Vasaras uzturēšana ir minimāla: regulāra laistīšana pirmo divu iedibināšanās gadu laikā, jebkuru parādīto invazīvo sugu likvidēšana un dārza baudīšana tā virsotnē.

Rudens ir sezona jaunu augu pievienošanai dārzam. Rudens stādīšana dod vietējiem augiem visu ziemu sakņu sistēmu iedibināšanai pirms pavasara augšanas prasībām. Atstājiet sēklu galviņas stāvot un nokritušās lapas vietā, kur vien iespējams.

Ja jūs interesē vietējo stādījumu kombinēšana ar savvaļas ziedu pļavu platībām, lai nodrošinātu maksimālu ekoloģisko ietekmi, mūsu rokasgrāmata par savvaļas ziedu dārza dizainu un pļavas stādīšanu aptver specifiskās tehnikas sugām bagātu pļavu izveidei, kas skaisti papildina strukturētus vietējo augu stādījumus.

Sezonālā Skaistuma Vietējs Dārzs

Labi plānots vietējs dārzs piedāvā četrus pilnus gadalaikus vizuālas intereses — apgalvojums, ko daudzi tradicionālie dārzi nevar izpildīt.

Pavasarī atver efemērie meža savvaļas ziedi — triliji, asinszāles, Virdžīnijas zilziedi un savvaļas floksi — ziedot zem vēl kailajiem lapotnes kokiem. Kad lapotne zaļo, pavasarī ziedoši krūmi, piemēram, vietējās azaļejas, viburnumi un amelanhieri, pārņem ar baltu un rozā ziedu mākoņiem. Agrīnie tauriņi un migrējošās kolibri ierodas baroties.

Vasarā nāk pilnā izrāde. Prērijas rudbekijas, biškrēsliņi, melnacu Zuzannas, pieneņi un vietējās zāles piepilda dārzu ar siltajiem zelta, violetajiem un zaļajiem toņiem. Monarha tauriņi apmeklē pieneņus olu dēšanai. Kolibri strādā ar kardināla ziedu un trompetes sausseris vamzveida ziediem. Dārzs ir dzīvs ar skaņām un kustību.

Rudens sacenšas ar pavasari krāsu ziņā. Vietējo asteru un zeltstiebrīšu krāso lakstaugu slāni violetā un zeltā — klasiskā rudens kombinācija, kas iedvesmoja universitāšu krāsas visā valstī. Lapotnes koki kļūst sārtā, dzintara un burgundijas sarkanā. Ar ogām apkrautie krūmi — skaistule, ziemas vīngliemežnieks, spicbuksuss — piesaista migrējošos un pārziemojošos putnus.

Ziema atklāj dārza arhitektūru. Dekoratīvo zāļu dzeltenbrūnie skeleti noķer zemo gaismu. Rudbekiju un sedumu sēklu galviņas stāv virs sniega segas. Mūžzaļie vietēji — priedes, ozolleņķi, austrumu sarkanās ciedras — nodrošina struktūru un visa gada krāsu. Zeltaino strazdu un sīļu bari strādā sēklu galviņās. Vietējs dārzs ziemā neguļ — tas klusi uztur dzīvību.

Ūdens Taupīšana un Vides Ietekme

Vides argumenti vietējo augu apzaļumojumam sniedzas daudz tālāk par jūsu dārza žogu. Tradicionālās ainavas ir vieni no lielākajiem apstrādātā pašvaldību ūdens patērētājiem daudzos reģionos, un zālienu laistīšana var veidot līdz 50 procentiem mājsaimniecības ūdens patēriņa vasaras mēnešos. Vietējie dārzi dramatiski samazina šo rādītāju.

Papildus ūdens taupīšanai vietējie dārzi samazina nokrišņu noteci. Vietējo zāļu un savvaļas ziedu dziļās, šķiedrainas sakņu sistēmas absorbē lietu daudz efektīvāk nekā velēnas seklas saknes, samazinot ūdens daudzumu, kas plūst no jūsu īpašuma uz kanalizāciju. Tas palīdz novērst lokālo applūšanu un samazina piesārņojuma slodzi, kas sasniedz straumes un upes.

Vietējie dārzi arī novērš emisijas, kas saistītas ar nedēļas zāles pļaušanu — viens benzīna pļāvējs stundā rada tikpat daudz piesārņojuma kā auto braukšana 160 km. Tie sekvstrē oglekli savās dziļajās sakņu sistēmās, no gada gadā veidojot augsnes organisko vielu. Un tiem nav nepieciešams sintētiskais mēslojums, novēršot galveno slāpekļa un fosfora noteces avotu, kas veicina aļģu ziedēšanu ūdeņos.

Kad vizualizējat savu vietējo stādījumu plānu no augšas un trīs dimensijās, varat precīzi redzēt, cik daudz zāliena nomainat, un novērtēt ūdens, laika un ķīmisko vielu ietaupījumu katru sezonu.

Sākšana: Pirmais Vietējo Augu Stādījums

Ja esat jauns vietējo augu dārza dizainā, sāciet maza mērogā. Pārvērtiet vienu dobi, vienu robežu vai vienu zāliena sekciju. Izvēlieties pārvaldāmu platību, kurā varat cieši novērot rezultātus un uzzināt, kas darbojas, pirms paplašināties.

Sāciet ar vienkāršu paleti no piecām līdz desmit vietējām sugām, kas atbilst jūsu vietas apstākļiem. Iekļaujiet vismaz vienu sugu, kas zied katrā sezonā, lai uzturētu visa gada interesi un nepārtrauktu pārtikas piegādi apputeksnētājiem. Pievienojiet vienu vai divas vietējas zāles vai grīšļus struktūrai. Izvēlieties vismaz vienu vietējo krūmu vertikālai interesei un putnu dzīvotnei.

Stādiet straumēs vai kopās, nevis atsevišķos paraugos. Dabā augi aug grupās, un apputeksnētāji efektīvāk meklē barību, kad var pārvietoties starp vairākiem tās pašas sugas ziediem, nelidojot lielus attālumus. Nepāra skaita grupas no trim, piecām vai septiņām izskatās visnatural.

Mulčējiet ar sagrieztām lapām vai priedes salmiem — nevis krāsotu koka mulču — lai nomācītu nezāles iedibināšanās periodā, vienlaikus uzturot dabisko augsnes ekosistēmu, no kuras ir atkarīgi vietējie augi. Regulāri laistiet pirmajā augšanas sezonā, pēc tam pakāpeniski samaziniet papildu laistīšanu, augot sakņu sistēmām.

Esiet pacietīgi. Vietējs dārzs nav pabeigts produkts pirmajā sezonā. Lielākajai daļai vietējo stādījumu nepieciešami divi līdz trīs gadi, lai pilnībā iedibinātos, piepildītos un sāktu demonstrēt pašuzturošo skaistumu, kas šo pieeju padara tik atlīdzinošu. Trešajā sezonā visticamāk atklāsiet, ka jūsu vietējs stādījums ir visvairāk apbrīnota, dzīvo dabu visbiežāk apmeklēta un vismazāk darbietilpīga jūsu visa dārza daļa.

Vietējo augu dārza dizains nav par upuriem vai mazāk labas. Tas ir par projektēšanu ar inteliģenci un nodomu — izvēloties augus, kas jau ir perfekti pielāgoti jūsu vietai, un radot dārzu, kas atmaksā jūsu pūles ar skaistumu, dzīvo dabu un dziļu gandarījumu, zinot, ka jūsu mazais zemes gabaliņš ir bagātāks jūsu rūpju dēļ.